Senču ozols Garozas pamatskolas pagalmā

Reiz, pirms vairākiem simtiem gadu, Iecavas upes krastā nokrita maza ozolzīle, atrodot piemērotu vietu, lai iesakņotos. Bet varbūt kāds ar domu to šeit iedēstīja? Tā sākās mana – ozola – dzīve. Lai kā arī būtu, mans mūžs ir ilgs un bagāts.

Daudz esmu pieredzējis. Lielie vēji un gadu skaits ir mani purinājis. Ļoti laimīgs biju, kad līdzās man pirms 135 gadiem tika uzcelta gaismas pils – skola. Manos zaros tika izveidota platforma muzikantiem. Vasaras svētkos skanēja pūtēju orķestris, manā pakājē raitā dejas solī griezās dejotāju pāri. Iemīlējušies viesi nāca un nāk uz romantisku randiņu, lai mana stumbra dobumā paslēptos no citu acīm. Skolēni un citi viesi pie manis iecienījuši fotogrāfēties. Stumbra dobumā pat ir izsaukuši pīķa dāmu: ar spogulīti rokā, 99 reizes saucot “Pīķa dāma, parādies!” – to var izsaukt! Tā reiz darīja kāds 8. klases puisis, kas nokavēja mācībstundu, jo trīs vārdus vajadzēja noskaitīt 99 reizes!

Par tradīciju kļuvis, ka 1. septembrī mazos pirmklasniekus sagaida skolas raganiņa, kas ar jautrām rotaļām, atrakcijām un spēlēm ievada skolas dzīvē. Bieži viesi pie manis ir jaunlaulātie, kas uzņem spēku jaunajai dzīvei. Pie manis izsūdzēt savas bēdas, pastāstīt par veiksmēm, rast mierinājumu, uzņemt enerģiju ierodas arī skolas absolventi. Esmu centies nosargāt skolu pārmaiņu laikos un ceru, ka to spēšu arī turpmāk. Esmu Garozas pamatskolas simbols un lepojos ar to! Tiesa, laika gaitā esmu daudz cietis. Vētras ir nolauzušas vienu, otru zaru, arī manā stumbrā ir tapis dobums, ko gādīgi cilvēki aizmūrējuši. Bet... spēki nav zuduši, un mīlestība un uzticība pret mani ir saglabājusies, par ko liecina daudzie viesi, kas nāk mani apciemot vai aplūkot, pieskaras pie manas raupjās mizas, lai sasveicinātos un sacītu: “Atkal uz brīdi esmu atgriezies vietā, kur sākas manas dzīves zinību ceļš.” Kamēr manos zaros un vainagā skanēs putnu dziesmas, kamēr ap mani vīsies skolēnu čalas un draiskie soļi, kamēr pie manis nāks sasveicināties dažādu atmiņu ceļi, spēks manī neapsīks, bet augs. To vienā vārdā var saukt par dzīvi.