Īve visā tās diženumā aug pie Dižlāņu muižas Vecpils pagastā. Koku 1875. gadā stādījis pats barons fon Keizerlings, kad īves stādu sālsmaizē viņam dāvinājuši radinieki (muiža celta 1874. gadā).
Īve pieredzējusi ļoti daudz: gan baronu dzimtas priekus, gan bēdas. Muižas ēku barons steidzis celt, lai glābtu jaundzimušās meitiņas Magdas veselību; viņai bija iedzimta plaušu kaite (līdz tam ģimene bija dzīvojusi vecajā, mitrajā un tumšajā muižas ēkā). Īvi barons stādīja cerībā, ka tā viņa meitiņu priecēs. Diemžēl, mazā Magda divarpus gadu vecumā nomira, un tēva sapnis, ka skaistais koks gan priecēs meitiņu, gan uzlabos viņas veselību, nepiepildījās. Īve piedzīvojusi gan Latvijas brīvvalsts laikus, gan padomju gadus ar deportācijām un kolhozu iekārtu, gan vairāku desmitu gadu garumā klausījusies skolas bērnu čalās, kad muižas ēkā darbojās skola Vecpils apkaimes bērniem.
Godinot īpašo koku, Vecpilī darbojas folkloras kopa “Dižlāņu īve”. Šovasar kopas dalībnieces piedzīvoja skumji maģisku koka paredzējumu. Koks nekad nebija lūzis, bet nu tam nolūza zars, kā vēstot nelabu zīmi. Un drīz vien negaidīti aizsaulē devās viena no folkloras kopas dūšīgākajām dziedātājām.
Dižlāņu muižas īve joprojām rotā muižas ainavu un ļauj sevi apbrīnot apmeklētājiem.