Apmēram četrus kilometrus no Kārķu–Rūjienas ceļa redzamas norādes: Strautmaļu liepa un Strautmaļu māja. Šajā vietā jau tūkstošiem gadu gulējuši lieli akmeņi, vairākus simtus gadu upītes malā augušas liepas un daudzus gadus rūpīgi kopta māja. Ar ko šī vieta ir īpaša, ka šeit iegriežas dabas pētnieki, vēsturnieki un tūristi? Izrādās – vēl joprojām izdodas atrast un apzināt jaunus dižkokus. Viens no tiem ir profesora, ASF „Dabas retumu krātuve” vadītāja Gunta Eniņa un folkloras pētnieka Sanda Laimes 2002. gada vasarā atrastā Strautmaļu liepa. Tās apkārtmērs ir 4,05 m, augstums 16 m. Strautmaļu liepa ne tikai pēc apkārtmēra ir Latvijas mēroga dižliepa, tā ir arī sens kulta koks un vēsturisks koks. Pensionētais mežsargs Edgars Sproģis zina stāstīt, ka senāk šai vietā augušas trīs liepas, ap 10 m cita no citas, tagad zaļo vairs tikai vidējā. Mežsargs atceras teiku: „Kad Zviedru karš beidzies un Mierkalnos slēgts miera līgums, pie Strautmaļiem zviedru komandieris iesitis zemē trīs liepu mietus, teikdams: „Kad liepām izaugs atvases, mēs atgriezīsimies””. Vietējie iedzīvotāji saka – teika ir piepildījusies – liepai izaugušas divas kuplas atvases, un jaunuzceltajā Kārķu baznīcā 7 gadus kalpojis zviedru mācītājs. Strautmaļu māju saimnieces Dagnijas Pēterēnas dzimta šeit dzīvo jau daudzas paaudzes. No senčiem viņa dzirdējusi, ka liepa dzimtai bijusi kā baznīca. Tur baroti gariņi, noturēts svētbrīdis pēc vecvecmātes kāzām Ērģemes baznīcā. Ap liepas stumbru puslokā bijis izlikts nelielu akmeņu krāvums, kur atstāti ziedojumi gariņiem. Interesanti, ka Dagnijas dzimtas uzvārds ir Liepa. Ļoti iespējams, pirms 150 gadiem, kad latviešiem deva uzvārdus, šiem cilvēkiem bija kāda saistība ar liepām, kuras auga pļavas malā. Padomju laikos pie liepas bija sabērtas akmeņu kaudzes un lūžņi. 2002. gadā Pēterēnu ģimene liepas apkārtni sakārtoja un izveidoja akmeņu krāvumu piliena formā, domājot, ka šeit vairāku simtu gadu laikā lijušas gan prieka, gan bēdu asaras. 2002. gadā ziema kavējās. Dagnija Pēterēna atceras: „Teicu – ziemas nebūs, kamēr nebeigsim kraut. Tā arī bija – kad uzkrāvām pēdējos akmeņus, uzsniga sniegs, un pie manis atnāca dzejolis – 18 panti, veltīti liepai.” Ļaudis padarījuši skaistāku koka dzīvi, savukārt, koks – priecē cilvēkus.
„Tu diženā, tu skaistā liepa,
Tu pārsteidz mūs,
Tu esi manas dzimtas koks
Un dižkoks visai Latvijai…”