Mīlēts, kopts un lolots – tāds ir Vilciņu ozols Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. Ja koki prastu runāt, Vilciņu ozols pastāstītu, ka bērnības gados tas audzis pie “Vilciņu” saimnieka Kristapa Actiņa saimniecības, gar kuru mazā Elza Rozenberga (Aspazija) braukusi ciemos pie “Būdnieku” vectēva Dāvida Freimaņa. Vēlāk Vilciņos sekmīgi saimniekoja Hibšmaņu ģimene, līdz 1949. gada 25. marta represijas uz vairāk nekā 40 gadiem atstāja ozolu bez savas ģimenes.
1992. gadā Vilciņos atgriezās Ruta Burmistre (dz. Hibšmane) ar savējiem. Tēva mājas bija nopostītas – atnācējus sagaidīja tikai vecais ozols, vienīgais pagājušo laiku liecinieks. Jaunā māja tika celta un saimniecība veidota nedaudz tālāk – klaja lauka vidū. Sākuma gadi Burmistru ģimenei pagāja, daudz un smagi strādājot. Tas devis rezultātu – 30 gadu laikā z/s “Vilciņi” izaugusi par vienu no lielākajām saimniecībām Zemgalē.
Nu arī saimniekiem ir laiks apsēsties ceļa malā zem vecā ozola. Katram garāmbraucējam, kas arī šeit var piestāt, redzams, cik ozols Burmistru ģimenei ir svarīgs – ap ozolu ir skaisti sakopts, te atrodas ērti soli, ierīkota sētiņa, lai kokam nekas nenotiktu, lauksaimniecības darbus veicot.
Lai skaistajam ozolam stipras saknes, lai vainags zaļo un izdaiļo apkārtējo ainavu vēl gadu simtus!