Ozola dobumā iegrebts Latvijas ģērbonis (1918. gada versijā), kas pārdzīvojis visus okupācijas laikus, kokarde “saulīte” šobrīd attēlota uz Latvijas armijas cepurēm. Ir zināms grebuma autors, kas aprakstījis atmiņu grāmatā tā laika notikumus.
Grūtais ozola liktenis – jau vairāk kā 100 gadu tas aug ar zibens nospertu galotni un dobumu visā augumā.
“Nu jāatrod ceļš, kas ved uz bijušajām kalpu mājām – Valaiņiem. Jaunie cilvēki, kurus sastapām, neko nezināja. Atkal veikalā jāprašņā. Večiņa mums parādīja ceļu. Ar mašīnu tālu netikt, ceļš izbeidzās, nu vairs ne gājēju, ne braucēju. Mūs pamanījis, no zemnieku mājām pretī nāca vīrs pusmūža gados, raibā kreklā, ar divnedēļu neskūtu bārdu. Jāstāsta vīram, ko meklējam.
Varu parādīt vietu, kur bija Valaiņi. Mēs sekojām pa nopļautiem kalnainiem laukiem un grāvjiem.
Te nu ir tā vieta. Nekalti stūra akmeņi, lieli māla gabali, kas kaudzē atgādināja māju pamatus. Ne durvju vietas, ne sliekšņa. Viss saaudzis ar garu, gadu gadiem savijušos zāli. Atsēžos uz atlikušā stūrakmeņa. No klēts, rijas un kūts pat pamatakmeņu nav palicis. Liekas, ka visa apkārtne pārvērtusies. Pat lejā līčloču upīte aizdambēta, izveidojies tāds kā mazs ezeriņš. Laiks paņēmis visu – ij baronu Korfu, ij kalpus. Tikai es, kā par brīnumu, esmu palicis par pagājības liecinieku. Lūk, tur taču stāv vecais ozols – spēkavīrs, iekampies upītes kraujā! Tā dobumā negaisa un lietus laikā meklēju patvērumu. Ozola dobums tāds pats kā agrāk, es ieeju tanī kā senāk jaunībā. Un ko saskatu? Galvas augstumā skaidri redzams kokā iegrieztais Latvijas valsts ģerbonis ar maniem iniciāļiem A.J. Tas izdarīts 1919. gada pavasarī. Tavu brīnumu – tas palicis neuzveikts un neskarts! Sasveicinājies ar savu jaunību un pagājušo laiku, novēlēju ozolam pastāvēt vēl ilgi, ilgi”.
Fragments no Aleksandra Janševska atmiņu grāmatas “Dzīvotgriba” (Latvijas kultūras fonds, 1992). 189. lappusē autors apraksta izbraucienu uz jaunības vietām Krotē 70-to gadu sākumā.