Ozols auga sētiņā
Robainām lapiņām
Tur saulīte miglu meta
Vai bij ziema, vai vasara.
(Latv. t. dz.)
Vēlamies pastāstīt mūsu dzimtas stāstu par kādu nu jau paprāvu ozoliņu pie senās Duntes skolas. Mūsu vecvectēvs Pēteris Krauze nācis pasaulē Valmieras apriņķa Liepupes pagasta “Seķu” mājas rijā. Pēterītis aug vērīgs un zinātkārs, trīs ziemas cītīgi mācās Duntes skolā; ceturtajā ziemā skolotājs aicina mazo Pēterīti par palīgu. Pēterītim skolā tik ļoti patīk, ka viņš izdomā skolai veltīt kādu labu darbu. 1900. gada pavasarī Pēterītis “Seķu” mājas zirgu aplokā izrok ozoliņu, tik lielu kā pātaga, nes to uz skolu un iestāda vietā, kur skolas ceļš satiekas ar lielceļu. Ozols aug, zaļo un priecē gan lielus gan mazus. Tagad ozolam jau 122 gadi, to apņemt var divi cilvēki, tas ir varens, stiprs un kupls. Koks zaļo, aug un priecē visus arī mūsdienās.
Pavasaros mūsu ozols ir diezgan slinks, pumpurus raisa lēni un pamazām vien parāda savas maigi zaļās, robotās lapiņas. Vasarās tas rotājas zaļš, kupls, varens un stiprs. Zaros savas dziesmas čivina putnēni un san bitītes saldspārnītes. Sagaidot Jāņus, mēs tam izlūdzamies kādu zariņu Jāņu vainagam. Ozola pakājē kuplā lapotne dod patīkamu ēnu. Vasarās koks mēdz arī sarunāties – lapas čab, zari kustas un ozols piejūras vējā šūpojas, stāstot mūsu seno stāstu. Cik interesanti būtu, ja tas spētu pastāstīt, ko redzējis savā garajā mūžā, dzīvodams te – pie Duntes skolas.
Kādā vasaras rītā apciemojām mūsu ozolu tā agrāk no rīta. Tavu skaistumu! Caur ozola zariem, margodama lēca saule. Lapas tā dejoja agrajā rīta saulītē, ka mums apžilba acis. Mēs ilgi vērojām šo dabas skaistumu. Rudeņos mūsu ozoliņš uzvelk rudu, sārti brūnu mēteli, tas ilgi, ilgi ir ietinies lapās. Citi koki jau sen kaili, bet mūsējais spītīgi neatdod lapas vējam. Līdz ar lielāku salu tas padodas un nomet lapu mēteli, lai ziemas aukstumā un salā rotātos baltās un mirdzošās mežģīnēs. Tikai saulīte arvien retāk sēž ozola zaros. Bet pavisam drīz jau atkal klāt pavasaris un līdz ar dabu mostas arī mūsu ozoliņš, lai pieņemtos spēkā. Tik dievišķīgs skaistums piemīt mūsu ozolam visos gadalaikos!
Mēs, Pētera Krauzes četras mazmazmeitas, turam cieņā un godā mūsu vecvectēva paveikto un ļoti lepojamies ar viņu. Mums nebija lemts vecvectēvu satikt, bet ozols ir svēta un dārga piemiņa gan mums, gan nākamajām mūsu dzimtas paaudzēm. Pērn rudenī Pēterīša ozoliņa dāvātās zīles lasīja mūsu mazie – nu jau sestās paaudzes ķipari – Zane un Hugo.
Mēs esam liela un laimīga dzimta, visi turamies kopā un esam tik stipri kā mūsu ozola saknes.