Ciemgaļu mežābele

Pie vecās Ciemgaļu klēts drupām aug dižkoks Ciemgaļu mežābele, ko sauc arī par brīnumkoku. Kādēļ brīnumkoks? Pirmkārt, tā ir vecākā Latvijā zināmā mežābele, koka mūžs skaitāms vairāk nekā 333 gadu garumā. (Parasti ābeles mūžs ir ap 100 gadu.) Otrkārt, deviņmetrīgais nolūzušais žuburs guļ uz zemes, balstīdamies uz atlūzušā zara gala, iesakņojies, zied un ražo. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa domām, šī apstākļa dēļ Ciemgaļu mežābele jāieskaita brīnumkoku vai savdabīgo koku grupā.

Ciemgaļu mežābeli 1986. gada vasarā atklāja sikspārņu pētniece Ināra Buša (Rūce). Profesors Voldemārs Langenfelds apstiprināja, ka dižkoks patiešām ir mežābele (Malus sylvestris). 2016. gada 26. maijā Gunta Eniņa veiktais mērījums Ciemgaļu mežābeles apkārtmēru rādīja 3,67 m lielu. Vainags savu skaistumu zaudējis, zari aplūzuši, toties atlūzušā zara atvases ir varenas.

2022. gada maijā pagasta iedzīvotāji jau sesto reizi rīkoja dižkoka godināšanas pasākumu “Ciemgaļu mežābeles performance”. Pasākuma mērķis ir Ciemgaļu mežābeli saglabāt, popularizēt un iemūžināt daiļdarbos.

Mežābelei veltīti vairāki dzejoļi un dziesma. Diriģents Edgars Račevskis, mācīdamies Turlavas pamatskolā, dzīvojis vecajās Ciemgaļu mājās, pie kurām mežābele aug. Sajūsminoties par dižkoka dzīvotgribu, viņš savā 80. dzimšanas dienā sarakstījis dziesmu “Ciemgaļu dižā mežābele”.