Sējas dižozols

Koks varētu būt iestādīts 1567. gadā, kad muižu savā īpašumā iegūst Juhans Zeige (Johan Seyge jeb Zöge). No muižnieka uzvārda cēlies Sējas muižas latviskais nosaukums.

“Tagadējā parka vietā kādreiz bijusi tautas likteņlēmēju, krīvu, svētbirzs. Pirms svarīga jautājuma izlemšanas vai pirms kaujas tur pulcējušies senlatviešu kunigaiši, un svētnīcas priesteri līdzējuši pieņemt pareizākos lēmumus. Vēlāk, kad svētnīca izpostīta un “pāri palicis” tikai dižozols, mūsu senči gājuši pie tā piesaukt dievus.” (Uzraksts uz zīmes pie ozola. Fiksēts 2011. g.)

Ozols ir Sējas pagasta simbols, tam piešķirts Latvijas dabas pieminekļa statuss. Koks ir ne tikai vairākus simtus gadu vecs un savā vērtē varens, tam tiek piedēvētas arī maģiskas spējas.

“Katru gadu vasaras saulgriežos 21. jūnijā novada ļaudis pie ozola ir aicināti pulcēties, lai pateiktos ozolam par viņa diženumu, par mūsu novada sargāšanu, par spēku, ko katrs var smelties no tā. Skaista tradīcija iedibināta saulgriežu rītā, kad ozola pakāji pušķojam ar ziedu rotu, cilvēki nes no savām sētām ziedu klēpjus un piedalās ziedu raksta tapšanā. Vakarā pie sapostā dižozola jauktais koris “Sēja” kopā ar sanākušajiem novadniekiem ielīgo vasaras saulgriežu svētkus.”