Līdzās 18. gs. celtās Preiļu muižas kungu mājas pamatiem aug valsts nozīmes dižozols (Quercus robur), kas tiek dēvēts par Borhu dzimtas jeb kāzu ozolu. Par šo koku ir saglabājusies leģenda, kas to saista ar fon der Borhu dzimtu, kam teju 500 gadus piederēja Preiļi un apkārtējās zemes. Leģenda vēstī, ka ozolu savā kāzu dienā iestādījis Preiļu muižas īpašnieks jaunais grāfs fon der Borhs, savukārt, viņa līgava – bumbierkoku, kas līdz mūsdienām nav saglabājies.
Tieši kurš Borhu dzimtas pārstāvis ozolu iestādījis, nav zināms, taču tas jau auga laikā, kad Preiļu muiža piederēja grāfam Jozefam Heinriham fon der Borham (1764-1835). Pēc Jozefa Heinriha nāves muižu mantoja viņa dēls Mihaels Jozefs (1806-1881), kas bija aizrautīgs literāts un savā daiļradē apdzejoja arī Latgales iedzīvotāju vēsturi un baltu mitoloģiju.
Liriska, nedaudz sentimentāla ainavu parka veidolu Preiļu parks ieguva 19. gs. Jau no krietni senākiem laikiem šeit atradās Preiļu muižas centrs ar kungu māju. Vecie parka dižkoki ir daļa no vēsturiskajiem stādījumiem, kas vēl ir saglabājušies. Borhu dzimtas ozols ir viens no vecākajiem – tas ir pieredzējis gan muižas laiku, gan parka veidošanu. Koks audzis zīmīgā vietā – ainaviskā kanāla nogāzē tieši blakus kungu mājai pie arkveida tiltiņa, kas veda uz dārzu, vēlāk – Lielo lauci.
Ozols pieredzēja arī jaunās pils celtniecību. Pēc tās uzcelšanas vecā kungu māja tika izmantota līdz 20. gadu beigām, šobrīd no tās ir saglabājušies vien pamati – tiem un Borhu dzimtas ozolam garām ved galvenais pastaigu celiņš no pilsētas centra līdz pilij, kas no 2015. gada mērķtiecīgi tiek atjaunota, kļūstot par tūristiem īpaši saistošu objektu. Ozols iekļauts arī parka dižkoku takas maršrutā, pie tā ir uzstādīts informatīvais stends, to apmeklē skolēnu grupas dažādās nodarbībās.
Veciem kokiem ir arī ārkārtīgi liela nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai parkā. Preiļu parkā atsevišķās vietās ir konstatētas Eiropas un Latvijas mērogā īpaši aizsargājamās vaboles lapkoku praulgrauža (Osmoderma barnabita) atradnes, un Borhu ozols ir viens no vecajiem kokiem, ko biologi ir atzinuši par potenciāli piemērotu šai retajai sugai. Tāpat parkā ir konstatētas vairākas Latvijā īpaši aizsargājamas ķērpju sugas, kuras arī ir saistītas tieši ar veciem platlapju kokiem.
Apzinoties ozola kultūrvēsturisko, bioloģisko un ainavisko vērtību, lai paildzinātu koka mūžu, pirms pieciem gadiem tā vainaga projekcijā tika izzāģēti krūmi, savukārt SIA “Labie koki” arboristi veica vainaga kopšanu.
Koks ir daļēji nokaltis, tā siluets asi iezīmējas ainavā, apliecinot parka vēsturisko stādījumu senumu. Bet, neskatoties uz savu ilgo mūžu, Borhu dzimtas ozols vēl ir spēcīgs un katru pavasari uz augšējiem zariem apņēmīgi plaucē lapas.