Leģenda vēstī, ka 17. gadsimtā zviedri, pametot tagadējās Latvijas teritoriju, stādījuši priedes kā vēstnešus, kā atgādinājumu, domājot par laikiem, kad viņi Vidzemē atkal varētu atgriezties. Citi nostāsti teic, ka zviedri nav pratuši kokus stādīt, kālab tie izskatās, kā kājām gaisā. Kāpēc tā? Priedes ir žuburainākas un vizuāli ļoti atšķirīgas no staltajām, slaidajām masta priedēm, pie kurām vairāk esam pieraduši.
Dižpriede ir piedzīvojusi daudzas paaudzes, tā bija šeit, kad brīvības cīņu dalībnieks Pēteris sāka dzīvi jaunsaimniecībā, apprecēja savu iecerēto Almu, sagaidīja bērnus un mazbērnus. Priede noskatījusies, kā 90. gadu sākumā Pētera pēcteči atsāka saimniekošanu dzimtas īpašumā, kā t.s. "Breša" zemnieki. Toreiz tika izveidota priedes taka, lai cilvēkus iepazīstinātu ar pastaigu mežā. Priede sveicina ikvienu, kas ierodas Maizes mājā apgūt maizes un pīrāgu cepšanas prasmes.
1944. gadā Liepas pagastā notika spraiga gatavošanās nopietnām ierakumu cīņām. No katras mājas ik dienu vienam cilvēkam bija jādodas rakt tranšejas. Pagastā tika izcirstas pietiekami lielas mežu platības, lai pretinieks tur nevarētu paslēpties. Kaimiņos mītošais dzejnieks Edvards Treimanis-Zvārgulis šo postažu aprakstījis savos tā laika dzejoļos. Priedei bija lemts līdzīgs liktenis, bet... pamanot notiekošo, tuvīno māju saimnieks atsteidzies tieši laikā – priedi jau bija skāris zāģis un cirvis, tās mizā vēl joprojām ir saskatāmas senās rētas. Saimnieks vienojies priedi pasaudzēt, samaksājot par to ar 3 kg speķa un vistu olām. Vācieši smējušies: ja koks ir tik vērtīgs, lai paliekot, aiz viena koka tak nenoslēpsies.
Priede piedzīvoja arī Liepas pagasta iedzīvotāju pošanos tālā ceļā 1944. gada rudenī, kamēr Pēteris lēma palikt un sēja rudzus: "Maizi taču vajadzēs!"