Pirms vairākiem simtiem gadu kāds putniņš atnesa ozolzīlīti un nometa zemē. Te ir mana dzīves vieta, jo netālu atradās Lašupes mežniecība “Līči”, laikam jau tādēļ mani nosauca par Līču dižozolu.
Es mītu Saldus novada Lutriņu pagasta Lašupē – Cieceres upes krastā – ainaviskā vietā, kur paveras skats uz upi, kas met līkumus un man te iekārtota neliela atpūtas vieta.
No kalna vēroju Cieceres burbuļošanu, klausos putnu dziesmās. Ozola pakājē zied gaiļbiksīši, zilās vizbulītes, zeltstarītes. Redzu, kā pie Cieceres cierē bebra kungs. Arī man ir savs bioloģiskais vecums. Es nodrošinu mājvietu kukainīšiem savā dobumā. Nokaltušo zaru vietā ir izveidojušies dobumi, kur mājvietu pie manis atradušas pūces.
Lielie vēji un gadu skaits mani jo krietni purinājuši. Kad man pāri vēlās vētras, pratu nostāvēt kā latvietis taisni, jo man ir stipras saknes. Apbrīnojama ir mana izturība! 2007. gadā mani mērīja un mans apkārtmērs bija 6,16 m un man piešķīra zaļo lapiņu! Ak, vai! Kāds to ir paņēmis. Tad es biju 23,5 m augsts, pa gadiem esmu tapis garāks, resnāks un kuplāks.
Ik pavasarī Lutriņu skolas mazpulcēni nāk pie manis, lai sakoptu apkārtni. Es sagaidu kā vienmēr – majestātisks un cēls. Bērni un pieaugušie vienmēr ierodas omulīgi, smaidīgi un darboties griboši. Mazpulcēnu tētis zāģē pakrastē saaugušos krūmus, bērni ar vadītāju Guntu tos sanes noteiktā vietā. Šoferītis ar zāģīti zarus saīsināja. Citi skolēni ar grābekļiem grābj lapas. Darbs nav viegls, jo es augu stāvas nogāzes pašā augšā. Lejā no kalniņa viegli tikt, bet augšup, ja vēl jānes vai jāvelk zari. Te labi noder komandas darbs, sastrādāšanās. Viens otram padod zarus, darbs raiti rit uz priekšu. Viegli nav, bet visi esam priecīgi: gan es, gan bērni, gan pieaugušie. Man patīk justies vajadzīgam. Rudeņos, dzejas dienās, mani apciemo Lutriņu pagasta iedzīvotāji un skolēni, folkloras grupa, ko vada Agrita Pileniece. Un kur nu bez kāziniekiem! Pie manis atnāk aprunāties, pieglausties. Es taču esmu Laimes koks! No manis var pasmelt spēku un enerģiju.
Man ir četri dēli – Pēteris, Jānis, Miķelis un Mārtiņš. Katrai atvasei ir savi krustvecāki. Es mīlēju savus dēlus, stāstīju, cik svarīgi būt kopā. Ja būs nestunda, ar saviem kuplajiem zariem spēšu pasargāt.