Mūsu zemē ir koki, burtiski, kā zaļie pieminekļi. Tie dzen saknes par godu dižiem vīriem un sievām, tie glabā atmiņas par varoņdarbiem un ciešanām. Iespējams, mēs pat nezinām daudzu koku koku stāstus un ikdienā tiem paejam garām.
Īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma liepājniece Anete Ozoliņa sava nama pagalmā Liepājā iestādīja mazu ozoliņu. Iespējams, tas saistāms ar liepājnieces uzvārdu, iespējams, nāca sajūtas, ka laiki mainās un neko pamatīgāku par latviešu simbolu, kas dzīs dziļas saknes nākotnē, vairs atstāt nebūs iespējams. Nams atradās tieši Pupu un Ganību ielu krustojumā. Kā absolūts vairums citu īpašumu, padomju vara pēc savas nostiprināšanās Anetes Ozoliņas māju nacionalizēja. Ganību iela kļuva par Suvorova ielu, gāja gadi un kā jau tas komunistu laikos notika, mājas stāvoklis reti kuro interesēja, līdz tā kļuva aizvien čābiskāka un tika nojaukta pavisam.
Taču Anetes Ozoliņas stādītais ozols jau izaudzis liels, krietni pāraudzis gan apkārtējos namus, gan pārdzīvojis cilvēkus, kas reiz reiz to kā mazu un vārgu zariņu ieraka Vecliepājas zemītē.
Diez vai uzzināsim līdz sīkumam, kas un kā dzīvoja Ganību ielā 50, bet mēs tieši zinām, ka šis ozols ir liepājnieces Anetes Ozoliņas koks. Kā simbols traģiskajiem laikiem, cilvēka mūžam un liktenim. Izcils dabas piemineklis pašā Vecliepājas viducī. Un tieši pateicoties mežkopim un sabiedriskajam darbiniekam Jāzepam Vuškānam (1919-2005), kurš apkopojis mūsu vēstures zaļos pieminekļus, mēs to zināsim.
Īsti nezinu, vai šis koks rīdziniekiem un plašajā Eiropā škitīs svarīgs, lai tam pievērstu uzmanību, taču Anetes Ozoliņas ozola stāsts Ganību ielā mani aizkustināja un uzrunāja.