Ozola dobumā iegrebts Latvijas ģērbonis (1918. gada versijā), kas pārdzīvojis visus okupācijas laikus, kokarde “saulīte” šobrīd attēlota uz Latvijas armijas cepurēm. Ir zināms grebuma autors, kas aprakstījis atmiņu grāmatā tā laika notikumus. Grūtais ozola liktenis – jau vairāk kā 100 gadu tas aug ar zibens nospertu galotni un dobumu visā augumā. “Nu jāatrod ceļš, kas ved uz bijušajām kalpu mājām – Valaiņiem. Jaunie cilvēki, kurus sastapām, neko nezināja. Atkal veikalā jāprašņā. Večiņa mums ..

Ozolus stādījis mācītājs Ernests Gliks, noslēdzot darbu pie Vecās un Jaunās derības tulkojuma latviešu valodā. Šie ir vieni no retajiem ozoliem Latvijā, kas ir pietiekami veci un tiem skaidri zināms stādīšanas gads. 1985. gadā pie ozoliem novietots piemiņas akmens ar tajā iekaltiem gadskaitļiem 1685.-1689. Tā kā akmens tuvumā nav sīkāka gadskaitļu skaidrojuma, gadās, nezinātāji nereti uzskata to par apbedījuma vietu esam, kālab laiku pa laikam dzirdama nopūta: “Ak, cik jauns!” Mežzinātnieks, ..

Liepa stādīta pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad vecvecvectēvs savā īpašumā par I pasaules kara laikā gūtajiem ievainojumiem ieguva mājas . Mājas ieguva “Karogu” vārdu, simbolizējot latviskumu, ābeļdārza malā mūsu senči, sirdssiltuma un labu domu vadīti, iestādīja liepu.  Liepa augusi, ik gadu lutinot bites ar reibinošo liepu ziedu nektāru. Liepa dzirdījusi ar ziedu tēju “Karogu” mājas iemītniekus un viesus visos laikos, vai tā bijusi auksta ziema, vai tveicīga vasara. Turpinot iesākto, 2022..

Koks varētu būt iestādīts 1567. gadā, kad muižu savā īpašumā iegūst Juhans Zeige (Johan Seyge jeb Zöge). No muižnieka uzvārda cēlies Sējas muižas latviskais nosaukums. “Tagadējā parka vietā kādreiz bijusi tautas likteņlēmēju, krīvu, svētbirzs. Pirms svarīga jautājuma izlemšanas vai pirms kaujas tur pulcējušies senlatviešu kunigaiši, un svētnīcas priesteri līdzējuši pieņemt pareizākos lēmumus. Vēlāk, kad svētnīca izpostīta un “pāri palicis” tikai dižozols, mūsu senči gājuši pie tā piesaukt die..

Pie vecās Ciemgaļu klēts drupām aug dižkoks Ciemgaļu mežābele, ko sauc arī par brīnumkoku. Kādēļ brīnumkoks? Pirmkārt, tā ir vecākā Latvijā zināmā mežābele, koka mūžs skaitāms vairāk nekā 333 gadu garumā. (Parasti ābeles mūžs ir ap 100 gadu.) Otrkārt, deviņmetrīgais nolūzušais žuburs guļ uz zemes, balstīdamies uz atlūzušā zara gala, iesakņojies, zied un ražo. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa domām, šī apstākļa dēļ Ciemgaļu..

Īve visā tās diženumā aug pie Dižlāņu muižas Vecpils pagastā. Koku 1875. gadā stādījis pats barons fon Keizerlings, kad īves stādu sālsmaizē viņam dāvinājuši radinieki (muiža celta 1874. gadā). Īve pieredzējusi ļoti daudz: gan baronu dzimtas priekus, gan bēdas. Muižas ēku barons steidzis celt, lai glābtu jaundzimušās meitiņas Magdas veselību; viņai bija iedzimta plaušu kaite (līdz tam ģimene bija dzīvojusi vecajā, mitrajā un tumšajā muižas ēkā). Īvi barons stādīja cerībā, ka tā viņa meitiņu p..

Ozols auga sētiņāRobainām lapiņāmTur saulīte miglu metaVai bij ziema, vai vasara.(Latv. t. dz.) Vēlamies pastāstīt mūsu dzimtas stāstu par kādu nu jau paprāvu ozoliņu pie senās Duntes skolas. Mūsu vecvectēvs Pēteris Krauze nācis pasaulē Valmieras apriņķa Liepupes pagasta “Seķu” mājas rijā. Pēterītis aug vērīgs un zinātkārs, trīs ziemas cītīgi mācās Duntes skolā; ceturtajā ziemā skolotājs aicina mazo Pēterīti par palīgu. Pēterītim skolā tik ļoti patīk, ka viņš izdomā skolai veltīt kādu labu da..

Gādīgas rokas tūju jeb dzīvības koku iestādījušas pie Ārciema dievnama aptuveni pirms 90 gadiem. Tā pieredzējusi gan baznīcas “ziedu” laikus, gan tās norietu. Kopš 1912. gada tūja sagaidījusi draudzes ļaudis, kuri koka ēkā apmeklējuši dievkalpojumus, kāzas, kristības, iesvētības, un 1965. gadā tos pavadījusi, pametot dievnamu, kad draudze vairs nespēja samaksāt uzliktos nodokļus. Gandrīz 50 gadus tūjas augums slēpa baznīcas koka ēkas bojāeju no garāmgājēju skatiem, kolhoza laikā baznīcā tika ..