Kaņepju ozols – Gada koks Latvijā

Kaņepju dižozols pie "Kaņepju" mājām Jērcēnu pagstā ir otrais dižākais ozols Latvijā un Baltijā. Kopš 1977. gada tas iekļauts aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā, kopš 1994. gada – arī arheoloģijas pieminekļu sarakstā. Ozols ir pagasta lepnums un simbols. Zem ozola vainaga svinīgus brīžus vēlas atzīmēt ļaudis no tuvienes un tālienes.  Ozola stumbru savulaik sašķēlis zibens, koka vidū ir liels dobums ar trim ieejām – lielā – ziemeļos, maza sprauga – dienvidos, trešā – pret debesīm. Dobumā, ..

Rūķīšu ogābele

Krāšņums, kas ik gadu maija izskaņā priecē un aicina doties ciemos pie draugiem uz Plakanciemu, kas ne vienam vien ir bērnības zeme!Košu krāsu košs kontrasts – sārts un rozā uz zaļa fona. Vai ik reizi gribas fotografēt vai fotografēties pie ogābeles. Latvijas pavasara krāšņums, kas pārspēj sakuras.

"Pandu" valrieksts un tā mazmazbērni

Valriekstam varētu būt interesanta vēsture, bet, kas to vairs zina, kā koks nonācis "Pandās". Eksotisks gan koks, gan mājas nosaukums. Tā ir arī māju vēsture. Vecajā drukā lasāmajos rakstos minēts, ka "Pandas" savulaik piederējušasInciema muižai. "Pandu" saimniece Anita savulaik stāstījusi: "(koks) Pēkšņi sagāzies – viss apkārt palicis gaišs". Viņas dēls skaidro, ka koka vidus esot izpuvis. Riekstu raža bijusi katru gadu, tie izmantoti kā munīcija kaujās ar brāli. nenogatavojušies rieksti bij..

Alciema egle – otrā vieta balsojumā Gada koks Latvijā

Baltijā varenākā vienstumbra egle. Tās apkārtmērs ir 4,64 m, egle ir otrs augstākais koks Latvijā – 46,2 m. Egle aug Krimuldas muižas parkā. Savulaik šo parku pētījis Guntis Eniņš, vēlēdamies saprast, kā tieši šai vietā izaudzis tik liels koks. Viņš atklājis, ka 1817. gadā Krimuldas muižu iegādājies grāfs Johans Līvens, iekārtojot ekskluzīvu muižas parku, iespējami dabiskākā vidē ierīkojot pastaigu takas, pa kurām gan tolaik ļauts staigāt vien augstdzimušām personām. Jau tajos laikos cilvēkus..

Kuņņu ozols (ozols krustcelēs) – trešā vieta balsojumā Gada koks Latvijā

Ozolu šais krustcelēs (šobrīd Cēsu novada Stalbes pagasta autoceļu Rozula – Dauguļi un Kūdums – Daibe – Kuņņi krustojums) 1911. gadā iestādījis Eduards Jansons, Kuņņu kroga saimnieks, krodzinieks un bodnieks. Kuņņu krogu Eduards izpircis 1910. gada 23. aprīlī un tuvākajās dienās arī pārcēlies uz jauno mitekli kopā ar sievu Emmu Šarloti Jansoni, māti Sapu Sofiju Jansoni un kuplu bērnu pulku (ģimenē bijuši 11 bērni). Sapa Sofija bijusi smalka dāma, kas ar pieaugušajiem sarunājusies tikai vāci..

Kartupeļu dumpja priede

Jaunbebru muižas parka malā atrodas sarkanā šķūņa drupas un Soda priede. Vienīgie un mēmie seno dienu liecinieki. “Kartupeļu dumpis” – latviešu zemnieku nemieri notika 1841. gada septembrī – kartupeļu rokamajā laikā. Tas bija protests pret muižkungiem, kas norisinājās Jaunbebru muižā un apkārtējo muižu pagastos. Par piedalīšanos dumpī notiesāja vienu sievieti un vairākus vīriešus, piespiežot smagus miesas sodus, pēc tam izsūtīšanu uz Sibīriju vai nodošanu zaldātos. Dumpja dalībniekus pēra un i..

Maizes mājas dižpriede

Leģenda vēstī, ka 17. gadsimtā zviedri, pametot tagadējās Latvijas teritoriju, stādījuši priedes kā vēstnešus, kā atgādinājumu, domājot par laikiem, kad viņi Vidzemē atkal varētu atgriezties. Citi nostāsti teic, ka zviedri nav pratuši kokus stādīt, kālab tie izskatās, kā kājām gaisā. Kāpēc tā? Priedes ir žuburainākas un vizuāli ļoti atšķirīgas no staltajām, slaidajām masta priedēm, pie kurām vairāk esam pieraduši.  Dižpriede ir piedzīvojusi daudzas paaudzes, tā bija šeit, kad brīvības cīņu da..

Borhu dzimtas jeb kāzu ozols

Līdzās 18. gs. celtās Preiļu muižas kungu mājas pamatiem aug valsts nozīmes dižozols (Quercus robur), kas tiek dēvēts par Borhu dzimtas jeb kāzu ozolu. Par šo koku ir saglabājusies leģenda, kas to saista ar fon der Borhu dzimtu, kam teju 500 gadus piederēja Preiļi un apkārtējās zemes. Leģenda vēstī, ka ozolu savā kāzu dienā iestādījis Preiļu muižas īpašnieks jaunais grāfs fon der Borhs, savukārt, viņa līgava – bumbierkoku, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Tieši kurš Borhu dzimtas pārstāvis..

Pulksteņpriede

Nostāsti mums vēstī, ka šī varētu būt senkapu priede, pie kuras jau izsenis spokojas. "Spoku" stāstu un nostāstu ir gana daudz. Priede nav pārlieku stalta auguma, kā iemeslu minot to, ka tā augusi uz cilvēku asinīm. Pēc ļaužu nostāstiem, tieši šī iemesla dēļ, tā lielāka ar' neaugs, jo šādā izskatā to atcerās pēdējās trīs vadakstnieku paaudzes.