Jaunbebru muižas parka malā atrodas sarkanā šķūņa drupas un Soda priede. Vienīgie un mēmie seno dienu liecinieki. “Kartupeļu dumpis” – latviešu zemnieku nemieri notika 1841. gada septembrī – kartupeļu rokamajā laikā. Tas bija protests pret muižkungiem, kas norisinājās Jaunbebru muižā un apkārtējo muižu pagastos. Par piedalīšanos dumpī notiesāja vienu sievieti un vairākus vīriešus, piespiežot smagus miesas sodus, pēc tam izsūtīšanu uz Sibīriju vai nodošanu zaldātos. Dumpja dalībniekus pēra un i..

Krāšņums, kas ik gadu maija izskaņā priecē un aicina doties ciemos pie draugiem uz Plakanciemu, kas ne vienam vien ir bērnības zeme!Košu krāsu košs kontrasts – sārts un rozā uz zaļa fona. Vai ik reizi gribas fotografēt vai fotografēties pie ogābeles. Latvijas pavasara krāšņums, kas pārspēj sakuras.

Leģenda vēstī, ka 17. gadsimtā zviedri, pametot tagadējās Latvijas teritoriju, stādījuši priedes kā vēstnešus, kā atgādinājumu, domājot par laikiem, kad viņi Vidzemē atkal varētu atgriezties. Citi nostāsti teic, ka zviedri nav pratuši kokus stādīt, kālab tie izskatās, kā kājām gaisā. Kāpēc tā? Priedes ir žuburainākas un vizuāli ļoti atšķirīgas no staltajām, slaidajām masta priedēm, pie kurām vairāk esam pieraduši.  Dižpriede ir piedzīvojusi daudzas paaudzes, tā bija šeit, kad brīvības cīņu da..

Kaņepju dižozols pie "Kaņepju" mājām Jērcēnu pagstā ir otrais dižākais ozols Latvijā un Baltijā. Kopš 1977. gada tas iekļauts aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā, kopš 1994. gada – arī arheoloģijas pieminekļu sarakstā. Ozols ir pagasta lepnums un simbols. Zem ozola vainaga svinīgus brīžus vēlas atzīmēt ļaudis no tuvienes un tālienes.  Ozola stumbru savulaik sašķēlis zibens, koka vidū ir liels dobums ar trim ieejām – lielā – ziemeļos, maza sprauga – dienvidos, trešā – pret debesīm. Dobumā, ..

Baltijā varenākā vienstumbra egle. Tās apkārtmērs ir 4,64 m, egle ir otrs augstākais koks Latvijā – 46,2 m. Egle aug Krimuldas muižas parkā. Savulaik šo parku pētījis Guntis Eniņš, vēlēdamies saprast, kā tieši šai vietā izaudzis tik liels koks. Viņš atklājis, ka 1817. gadā Krimuldas muižu iegādājies grāfs Johans Līvens, iekārtojot ekskluzīvu muižas parku, iespējami dabiskākā vidē ierīkojot pastaigu takas, pa kurām gan tolaik ļauts staigāt vien augstdzimušām personām. Jau tajos laikos cilvēkus..

Nostāsti mums vēstī, ka šī varētu būt senkapu priede, pie kuras jau izsenis spokojas. "Spoku" stāstu un nostāstu ir gana daudz. Priede nav pārlieku stalta auguma, kā iemeslu minot to, ka tā augusi uz cilvēku asinīm. Pēc ļaužu nostāstiem, tieši šī iemesla dēļ, tā lielāka ar' neaugs, jo šādā izskatā to atcerās pēdējās trīs vadakstnieku paaudzes. 

Ozolu šais krustcelēs (šobrīd Cēsu novada Stalbes pagasta autoceļu Rozula – Dauguļi un Kūdums – Daibe – Kuņņi krustojums) 1911. gadā iestādījis Eduards Jansons, Kuņņu kroga saimnieks, krodzinieks un bodnieks. Kuņņu krogu Eduards izpircis 1910. gada 23. aprīlī un tuvākajās dienās arī pārcēlies uz jauno mitekli kopā ar sievu Emmu Šarloti Jansoni, māti Sapu Sofiju Jansoni un kuplu bērnu pulku (ģimenē bijuši 11 bērni). Sapa Sofija bijusi smalka dāma, kas ar pieaugušajiem sarunājusies tikai vāci..

Līdzās 18. gs. celtās Preiļu muižas kungu mājas pamatiem aug valsts nozīmes dižozols (Quercus robur), kas tiek dēvēts par Borhu dzimtas jeb kāzu ozolu. Par šo koku ir saglabājusies leģenda, kas to saista ar fon der Borhu dzimtu, kam teju 500 gadus piederēja Preiļi un apkārtējās zemes. Leģenda vēstī, ka ozolu savā kāzu dienā iestādījis Preiļu muižas īpašnieks jaunais grāfs fon der Borhs, savukārt, viņa līgava – bumbierkoku, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Tieši kurš Borhu dzimtas pārstāvis..

Valriekstam varētu būt interesanta vēsture, bet, kas to vairs zina, kā koks nonācis "Pandās". Eksotisks gan koks, gan mājas nosaukums. Tā ir arī māju vēsture. Vecajā drukā lasāmajos rakstos minēts, ka "Pandas" savulaik piederējušasInciema muižai. "Pandu" saimniece Anita savulaik stāstījusi: "(koks) Pēkšņi sagāzies – viss apkārt palicis gaišs". Viņas dēls skaidro, ka koka vidus esot izpuvis. Riekstu raža bijusi katru gadu, tie izmantoti kā munīcija kaujās ar brāli. nenogatavojušies rieksti bij..

Koks varētu būt iestādīts 1567. gadā, kad muižu savā īpašumā iegūst Juhans Zeige (Johan Seyge jeb Zöge). No muižnieka uzvārda cēlies Sējas muižas latviskais nosaukums. “Tagadējā parka vietā kādreiz bijusi tautas likteņlēmēju, krīvu, svētbirzs. Pirms svarīga jautājuma izlemšanas vai pirms kaujas tur pulcējušies senlatviešu kunigaiši, un svētnīcas priesteri līdzējuši pieņemt pareizākos lēmumus. Vēlāk, kad svētnīca izpostīta un “pāri palicis” tikai dižozols, mūsu senči gājuši pie tā piesaukt die..

Īve visā tās diženumā aug pie Dižlāņu muižas Vecpils pagastā. Koku 1875. gadā stādījis pats barons fon Keizerlings, kad īves stādu sālsmaizē viņam dāvinājuši radinieki (muiža celta 1874. gadā). Īve pieredzējusi ļoti daudz: gan baronu dzimtas priekus, gan bēdas. Muižas ēku barons steidzis celt, lai glābtu jaundzimušās meitiņas Magdas veselību; viņai bija iedzimta plaušu kaite (līdz tam ģimene bija dzīvojusi vecajā, mitrajā un tumšajā muižas ēkā). Īvi barons stādīja cerībā, ka tā viņa meitiņu p..

Ozolus stādījis mācītājs Ernests Gliks, noslēdzot darbu pie Vecās un Jaunās derības tulkojuma latviešu valodā. Šie ir vieni no retajiem ozoliem Latvijā, kas ir pietiekami veci un tiem skaidri zināms stādīšanas gads. 1985. gadā pie ozoliem novietots piemiņas akmens ar tajā iekaltiem gadskaitļiem 1685.-1689. Tā kā akmens tuvumā nav sīkāka gadskaitļu skaidrojuma, gadās, nezinātāji nereti uzskata to par apbedījuma vietu esam, kālab laiku pa laikam dzirdama nopūta: “Ak, cik jauns!” Mežzinātnieks, ..

Pie vecās Ciemgaļu klēts drupām aug dižkoks Ciemgaļu mežābele, ko sauc arī par brīnumkoku. Kādēļ brīnumkoks? Pirmkārt, tā ir vecākā Latvijā zināmā mežābele, koka mūžs skaitāms vairāk nekā 333 gadu garumā. (Parasti ābeles mūžs ir ap 100 gadu.) Otrkārt, deviņmetrīgais nolūzušais žuburs guļ uz zemes, balstīdamies uz atlūzušā zara gala, iesakņojies, zied un ražo. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa domām, šī apstākļa dēļ Ciemgaļu..

Gādīgas rokas tūju jeb dzīvības koku iestādījušas pie Ārciema dievnama aptuveni pirms 90 gadiem. Tā pieredzējusi gan baznīcas “ziedu” laikus, gan tās norietu. Kopš 1912. gada tūja sagaidījusi draudzes ļaudis, kuri koka ēkā apmeklējuši dievkalpojumus, kāzas, kristības, iesvētības, un 1965. gadā tos pavadījusi, pametot dievnamu, kad draudze vairs nespēja samaksāt uzliktos nodokļus. Gandrīz 50 gadus tūjas augums slēpa baznīcas koka ēkas bojāeju no garāmgājēju skatiem, kolhoza laikā baznīcā tika ..

Ozols auga sētiņāRobainām lapiņāmTur saulīte miglu metaVai bij ziema, vai vasara.(Latv. t. dz.) Vēlamies pastāstīt mūsu dzimtas stāstu par kādu nu jau paprāvu ozoliņu pie senās Duntes skolas. Mūsu vecvectēvs Pēteris Krauze nācis pasaulē Valmieras apriņķa Liepupes pagasta “Seķu” mājas rijā. Pēterītis aug vērīgs un zinātkārs, trīs ziemas cītīgi mācās Duntes skolā; ceturtajā ziemā skolotājs aicina mazo Pēterīti par palīgu. Pēterītim skolā tik ļoti patīk, ka viņš izdomā skolai veltīt kādu labu da..

Ozola dobumā iegrebts Latvijas ģērbonis (1918. gada versijā), kas pārdzīvojis visus okupācijas laikus, kokarde “saulīte” šobrīd attēlota uz Latvijas armijas cepurēm. Ir zināms grebuma autors, kas aprakstījis atmiņu grāmatā tā laika notikumus. Grūtais ozola liktenis – jau vairāk kā 100 gadu tas aug ar zibens nospertu galotni un dobumu visā augumā. “Nu jāatrod ceļš, kas ved uz bijušajām kalpu mājām – Valaiņiem. Jaunie cilvēki, kurus sastapām, neko nezināja. Atkal veikalā jāprašņā. Večiņa mums ..

Liepa stādīta pirms vairāk nekā 100 gadiem, kad vecvecvectēvs savā īpašumā par I pasaules kara laikā gūtajiem ievainojumiem ieguva mājas . Mājas ieguva “Karogu” vārdu, simbolizējot latviskumu, ābeļdārza malā mūsu senči, sirdssiltuma un labu domu vadīti, iestādīja liepu.  Liepa augusi, ik gadu lutinot bites ar reibinošo liepu ziedu nektāru. Liepa dzirdījusi ar ziedu tēju “Karogu” mājas iemītniekus un viesus visos laikos, vai tā bijusi auksta ziema, vai tveicīga vasara. Turpinot iesākto, 2022..

Dižozols atrodas ap 150 m no ceļa, paslēpies aiz labības lauka - no ceļa ir redzama tikai koka lapotne. Ozolam ir ar ko lepoties, jo nosaukumu tas ieguvis no kādreiz blakus esošās Šarlotes muižas. Pēc ļaužu nostāstiem, kokam piemīt īpaši spēcīga enerģija: pie tā ļaudis gājuši atgūt spēkus un dziedināties pēc smagiem darbiem muižas laukos, tas lieliski palīdzējis, it sevišķi labi "noņēmis" galvas, roku un muguras sāpes, palīdzējis atgūt enerģiju. Ja bērniem grūtības sagādājusi skaitāmpantu vai ..

Reiz, pirms vairākiem simtiem gadu, Iecavas upes krastā nokrita maza ozolzīle, atrodot piemērotu vietu, lai iesakņotos. Bet varbūt kāds ar domu to šeit iedēstīja? Tā sākās mana – ozola – dzīve. Lai kā arī būtu, mans mūžs ir ilgs un bagāts. Daudz esmu pieredzējis. Lielie vēji un gadu skaits ir mani purinājis. Ļoti laimīgs biju, kad līdzās man pirms 135 gadiem tika uzcelta gaismas pils – skola. Manos zaros tika izveidota platforma muzikantiem. Vasaras svētkos skanēja pūtēju orķestris, manā pakā..

2021. gada 22. maijā, Vispasaules bioloģiskās daudzveidības dienā, arī Latvijā sākas konkurss “Eiropas Gada koks Latvijā”, lai apzinātu un iepazītu kokus ar aizraujošiem stāstiem, iespaidīgiem izmēriem un nozīmīgu lomu kultūrvēsturiskā mantojuma un dabas vērtību saglabāšanā. Aģes dižozolu pieteica Ivars Šmits. Ozols aug netālu no Ivara dzimtas īpašuma Vidrižu pagastā Aģes krastā. Tā apkārtmērs: 5,52 m, augstums 16 m, vecums - ap 250 gadi. Aģes dižozola stāsts: Kad pēc padomju okupācijas Šmi..

Priede nereti dēvēta arī par Lāču priedi. Koks izaudzis, nošķiebies uz vienu pusi, jo kādreiz to esot ļoti iemīļojuši lāči, kas priedē pakāpušies, lai redzētu tālāk... Laikam ritot, priede vietējiem (ne tikai lāčiem) bijusi ļoti iecienīta randiņu un satikšanās vieta.  

Sens nostāsts vēstī, ka vietā, kur tagad lepni gozējas Ķirķu ozols, bijusi aka. Saimnieka meita iemīlējusi kalpu puisi, bet abi izšķirti. Meita no lielām bēdām ielēkusi akā, vēlāk aka aizbērta un tās vietā iestādīts ozols. Tā kā meita bijusi bērniņa gaidībās, ozolam izauguši divi stumbri.  

Apmēram četrus kilometrus no Kārķu–Rūjienas ceļa redzamas norādes: Strautmaļu liepa un Strautmaļu māja. Šajā vietā jau tūkstošiem gadu gulējuši lieli akmeņi, vairākus simtus gadu upītes malā augušas liepas un daudzus gadus rūpīgi kopta māja. Ar ko šī vieta ir īpaša, ka šeit iegriežas dabas pētnieki, vēsturnieki un tūristi? Izrādās – vēl joprojām izdodas atrast un apzināt jaunus dižkokus. Viens no tiem ir profesora, ASF „Dabas retumu krātuve” vadītāja Gunta Eniņa un folkloras pētnieka Sanda Lai..

Mīlēts, kopts un lolots – tāds ir Vilciņu ozols Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. Ja koki prastu runāt, Vilciņu ozols pastāstītu, ka bērnības gados tas audzis pie “Vilciņu” saimnieka Kristapa Actiņa saimniecības, gar kuru mazā Elza Rozenberga (Aspazija) braukusi ciemos pie “Būdnieku” vectēva Dāvida Freimaņa. Vēlāk Vilciņos sekmīgi saimniekoja Hibšmaņu ģimene, līdz 1949. gada 25. marta represijas uz vairāk nekā 40 gadiem atstāja ozolu bez savas ģimenes. 1992. gadā Vilciņos atgriezās Ruta Burm..

Nav datu, vai Ilmājas baznīcas liepa ir stādīta, vai iesējusies, bet savā koka mūžā tā pieredzējusi daudz: gan to, kā celta Ilmājas baznīca, gan konfesiju cīņas par baznīcas piederību (sākotnēji tā tapa kā luterāņu baznīca, tad pārgāja katoļu īpašumā un šobrīd baznīca atkal ir LELB īpašums). Liepa pieredzējusi Dižilmājas muižas "zelta laikus" baronu Bordeliusu valdījumā; muižas ēka līdz mūsdienām gan nav saglabājusies. Koks pieredzējis dienu, kad baznīcas tornis zemestrīces laikā nokritis un v..