Ozolus stādījis mācītājs Ernests Gliks, noslēdzot darbu pie Vecās un Jaunās derības tulkojuma latviešu valodā. Šie ir vieni no retajiem ozoliem Latvijā, kas ir pietiekami veci un tiem skaidri zināms stādīšanas gads. 1985. gadā pie ozoliem novietots piemiņas akmens ar tajā iekaltiem gadskaitļiem 1685.-1689. Tā kā akmens tuvumā nav sīkāka gadskaitļu skaidrojuma, gadās, nezinātāji nereti uzskata to par apbedījuma vietu esam, kālab laiku pa laikam dzirdama nopūta: “Ak, cik jauns!” Mežzinātnieks, ..

Sens nostāsts vēstī, ka vietā, kur tagad lepni gozējas Ķirķu ozols, bijusi aka. Saimnieka meita iemīlējusi kalpu puisi, bet abi izšķirti. Meita no lielām bēdām ielēkusi akā, vēlāk aka aizbērta un tās vietā iestādīts ozols. Tā kā meita bijusi bērniņa gaidībās, ozolam izauguši divi stumbri.  

Priede nereti dēvēta arī par Lāču priedi. Koks izaudzis, nošķiebies uz vienu pusi, jo kādreiz to esot ļoti iemīļojuši lāči, kas priedē pakāpušies, lai redzētu tālāk... Laikam ritot, priede vietējiem (ne tikai lāčiem) bijusi ļoti iecienīta randiņu un satikšanās vieta.  

Apmēram četrus kilometrus no Kārķu–Rūjienas ceļa redzamas norādes: Strautmaļu liepa un Strautmaļu māja. Šajā vietā jau tūkstošiem gadu gulējuši lieli akmeņi, vairākus simtus gadu upītes malā augušas liepas un daudzus gadus rūpīgi kopta māja. Ar ko šī vieta ir īpaša, ka šeit iegriežas dabas pētnieki, vēsturnieki un tūristi? Izrādās – vēl joprojām izdodas atrast un apzināt jaunus dižkokus. Viens no tiem ir profesora, ASF „Dabas retumu krātuve” vadītāja Gunta Eniņa un folkloras pētnieka Sanda Lai..

Mīlēts, kopts un lolots – tāds ir Vilciņu ozols Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. Ja koki prastu runāt, Vilciņu ozols pastāstītu, ka bērnības gados tas audzis pie “Vilciņu” saimnieka Kristapa Actiņa saimniecības, gar kuru mazā Elza Rozenberga (Aspazija) braukusi ciemos pie “Būdnieku” vectēva Dāvida Freimaņa. Vēlāk Vilciņos sekmīgi saimniekoja Hibšmaņu ģimene, līdz 1949. gada 25. marta represijas uz vairāk nekā 40 gadiem atstāja ozolu bez savas ģimenes. 1992. gadā Vilciņos atgriezās Ruta Burm..

Dižozols atrodas ap 150 m no ceļa, paslēpies aiz labības lauka - no ceļa ir redzama tikai koka lapotne. Ozolam ir ar ko lepoties, jo nosaukumu tas ieguvis no kādreiz blakus esošās Šarlotes muižas. Pēc ļaužu nostāstiem, kokam piemīt īpaši spēcīga enerģija: pie tā ļaudis gājuši atgūt spēkus un dziedināties pēc smagiem darbiem muižas laukos, tas lieliski palīdzējis, it sevišķi labi "noņēmis" galvas, roku un muguras sāpes, palīdzējis atgūt enerģiju. Ja bērniem grūtības sagādājusi skaitāmpantu vai ..

Nav datu, vai Ilmājas baznīcas liepa ir stādīta, vai iesējusies, bet savā koka mūžā tā pieredzējusi daudz: gan to, kā celta Ilmājas baznīca, gan konfesiju cīņas par baznīcas piederību (sākotnēji tā tapa kā luterāņu baznīca, tad pārgāja katoļu īpašumā un šobrīd baznīca atkal ir LELB īpašums). Liepa pieredzējusi Dižilmājas muižas "zelta laikus" baronu Bordeliusu valdījumā; muižas ēka līdz mūsdienām gan nav saglabājusies. Koks pieredzējis dienu, kad baznīcas tornis zemestrīces laikā nokritis un v..

Kad pēc padomju okupācijas Šmitu dzimta atguva dzimtas viensētu "Medņi", Kārlis Šmits savās bērnības dienu takās Aģes upes krastā atklāja varenu ozolu. Tas bija ieaudzis krūmos un krasta kokos, bet pēc atbrīvošanas no apauguma atklājās visā varenumā, slejot zarus pār upi no stāvkrasta malas. To nosauca par Aģes dižozolu. Pēdējos 15 gados ozols ir iedvesmojis dzimtas pārstāvjus izzināt dižkokus un apzināties, ka Latvija, ar otru lielāko dižkoku blīvumu tūlīt pēc Lielbritānijas, ir Eiropas dižko..

Reiz, pirms vairākiem simtiem gadu, Iecavas upes krastā nokrita maza ozolzīle, atrodot piemērotu vietu, lai iesakņotos. Bet varbūt kāds ar domu to šeit iedēstīja? Tā sākās mana – ozola – dzīve. Lai kā arī būtu, mans mūžs ir ilgs un bagāts. Daudz esmu pieredzējis. Lielie vēji un gadu skaits ir mani purinājis. Ļoti laimīgs biju, kad līdzās man pirms 135 gadiem tika uzcelta gaismas pils – skola. Manos zaros tika izveidota platforma muzikantiem. Vasaras svētkos skanēja pūtēju orķestris, manā pak..